ES virzība uz nulles atkritumu apsaimniekošanas mehānismu

Mūsdienās lielākajā daļā pasaules valstu urbanizācijas attīstības procesā, ievērojami pieaugot pilsētu iedzīvotāju patēriņa līmenim, pilsētas atkritumu (plašāk pazīstamo kā atkritumu) daudzums uzrāda pārsteidzošu pieauguma tendenci. Dažādās vides problēmas, ko rada atkritumi un atkritumu apglabāšana, ir kļuvušas par galvenajām problēmām, ar kurām saskaras lielākās pilsētas visā pasaulē.

Visaptveroša pilsētvides apsaimniekošana, īpaši efektīva pilsētas atkritumu apstrāde, vienmēr ir bijusi galvenā problēma zaļo un zemu oglekļa emisiju pilsētu attīstībā Eiropas Savienībā.

Vides aizsardzības akcentēšana un saskaņotas ekonomikas, sabiedrības un vides attīstības panākšana ir Eiropas valstu sociālās attīstības modeļa pamata atbalsts. Eiropas valstis stingri reglamentē atkritumu apglabāšanu, un to pilsētu atkritumu apsaimniekošanas iespējas vienmēr ir bijušas viena no labākajām pasaulē. Nepārtraukti uzlabojoties pilsētas izskatam un dzīves videi, arvien vairāk Eiropas pilsētu tagad sauc par dārzu pilsētām.

Kopš 2010. gada Eiropa veic zaļo pilsētu izvērtēšanu, katru gadu izvēloties videi draudzīgu, ekoloģisku, zaļu un cilvēka dzīvei piemērotu pilsētu Eiropā, kļūstot par tā gada "Eiropas vides galvaspilsētu", lai veicinātu zemu -oglekļa un vides aizsardzības būvniecība ES pilsētās.

1, Nepārtraukti pilnveidot atkritumu apsaimniekošanas noteikumus un sistēmas

Kā pasaules industriālās civilizācijas dzimtene Eiropas valstis ir cietušas no vides degradācijas, kā arī industriālās civilizācijas un tehnoloģiskā progresa. Sadzīves atkritumu apsaimniekošana Eiropas Savienībā sākās agrāk, un tagad tā ir izveidojusi samērā pilnīgu sadzīves atkritumu apsaimniekošanas sistēmu.

Reaģējot uz "atkritumu aplenkuma" jeb "atkritumu katastrofas" problēmu, Eiropas Kopienas dalībvalstis jau pagājušā gadsimta 70. gados sāka formulēt noteikumus, lai mazinātu atkritumu radītās vides problēmas.

1992. gadā Eiropa izveidoja vienotu lielu tirgu, un Eiropas Kopienas dalībvalstis sasniedza četras galvenās preču, personāla, kapitāla un pakalpojumu aprites, veicinot urbanizācijas attīstības līmeni. Pilsētu iedzīvotāju aglomerācija rada arī atkritumu apjoma pieaugumu, kā rezultātā Eiropas Savienība savu atkritumu apsaimniekošanas sistēmu ir pacēlusi stratēģiskā līmenī.

Eiropas Kopienas Atkritumu stratēģija tika izsludināta 1996. gada 30. jūlijā. Stratēģija tika pārskatīta 2005. gada 21. decembrī. Šai stratēģijai ir bijusi pozitīva loma iedzīvotāju vides apziņas veidošanā un efektīvas atkritumu apglabāšanas virzībā.

Tajā pašā laikā ES pakāpeniski uzlabo savu atkritumu direktīvu normatīvā līmenī. 1998. gadā tika izdota ES Atkritumu pamatdirektīva, lai aizstātu 1975. gada direktīvu 442 un 1991. gada direktīvu 156.

Šī direktīva precizē ar atkritumu apsaimniekošanu saistītos pamatjēdzienus un definīcijas, piemēram, atkritumu, otrreizējās pārstrādes un pārstrādes nozīmes. Direktīva nosaka atkritumu apsaimniekošanas pamatprincipus: atkritumu apglabāšanā vispirms ir jābalstās uz principu, ka nedrīkst nodarīt kaitējumu cilvēku dzīvībai un radīt apdraudējumu videi, jo īpaši negatīvi neietekmējot ūdens kvalitāti, gaisu, augsni, dzīvnieku un augu dzīves vidi. .

Citi principi ietver principu “piesārņotājs maksā” un paplašinātas ražotāja atbildības principu. Direktīvā ir arī īpaši bīstamo atkritumu un atkritumeļļu apstrādes noteikumi, kuru mērķis ir līdz 2020. gadam sasniegt attiecīgi 50% un 70% sadzīves un būvniecības atkritumu pārstrādes līmeni.

2008. gadā Eiropas Savienība laikus pārskatīja Atkritumu pamatdirektīvas 1998. gada versiju, kurā bija ietverti vispārējie atkritumu klasifikācijas principi, atkritumu saraksti un 15 bīstamās īpašības, kas rada kaitējumu atkritumiem. Tā arī pirmo reizi ierosināja prioritāro secību piramīdas atkritumu apglabāšanai, norādot, ka apglabāšana poligonā kā pēcapstrādes procedūra ir apstrādes metode, kas jāpieņem tikai tad, ja pārstrāde un pārstrāde nav iespējama esošajos tehnoloģiskajos apstākļos.

Papildus galvenajam Atkritumu pamatdirektīvas regulējumam ES ir formulējusi arī poligonu un sadedzināšanas likumus, atkritumu pārvadāšanas noteikumus (2006) u.c., kā arī izvirzījusi īpašus noteikumus par atkritumeļļu, bateriju atkritumu, metāllūžņu transportlīdzekļu apglabāšanu, iepakojuma materiālu atkritumi utt. Būtībā uz visiem Atkritumu pamatdirektīvā klasificētajiem atkritumiem attiecas īpaši tiesību akti par to apglabāšanu.